Kas sagaida melno caurumu iekšienē?

Melnie caurumu ir noslēpumaini ķermeņi, kas ir ārpus mūsu fizikas likumiem. Zinātnieki netieši vēro melnos caurumus un spriež, kā tie darbojas un uz ko ir spējīgi. Kas īsti notiktu ar kādu, kurš iekristu vienā no tiem? Ir vairākas teorijas, katra ar savu atbildi uz šo jautājumu.

Teorētiski, tuvojoties melnajam caurumam, gravitācijas spēks kļūtu tik kolosāls, ka tas būtiski atšķirtos spēkā pat tik īsās distancēs kā no galvas līdz kājām. Cilvēka, kas kristu iekšā melnajā caurumā ar kājām pa priekšu, justu daudz spēcīgāku pievilkšanas spēku uz savām kājām nekā uz krūtīm vai galvu. Rezultātā sāktos nepatīkamais process, ko astrofiziķi izteiksmīgi nosaukuši par spagetifikāciju (casino).

Tuvojoties melnajam caurumam, kļūtu redzamas tā klātbūtnes vizuālās liecības. Labs paņēmiens kā vizualizēt melnā caurumu iespaidu uz laiku un telpu, ir iedomājoties gludi uzklātu palagu. Iedomājieties kā tas izskatītos, ja zem tā pabāztu roku, satvertu pilnu sauju drānas un turētu to savilktā dūrē zem palaga? Tāpat kā nav redzama dūrē satvertā palaga drāna, tāpat nav redzams arī melnais caurums. Par to ir jādomā nevis kā par melnu objektu telpā, bet kā telpas gabalu, kas ir tā savilkts kopā un deformēts, ka nav redzams, kas tajā ir iekšā. Vienīgā vizuālā liecība par to, ka tuvumā tāds atrodas, ir redzamas deformācijas telpā. Līdzīgi kā par zem palaga turēto dūri, kas savilkusi tā audumu, liecina tikai krokas un deformācijas drānā, tāpat par melno caurumu liecinātu tikai izkropļots skats uz aiz tā esošajām zvaigznēm un galaktikām, it kā skatoties caur pudeles kaklu. Turklāt, tāpat kā tie ietekmē telpu, melnie caurumi ietekmē arī laiku.

Modernajā fizikā, pateicoties Albertam Einšteinam (stavkove kancelarie), uz laiku un telpu neskatās kā uz dažādiem spektriem, bet gan kā vienu vienotu – laika telpu. Visi ķermeņi, kas eksistē konkrētā laikā, atrodas arī konkrētā vietā un otrādi. Tas vislabāk ir novērojams, pietuvojoties gaismas ātrumam vai atrodoties spēcīgā gravitācijas laukā. Pat orbitējot drošā attālumā no melnā cauruma, laika ritējums kļūst ievērojami lēnāks. Šādos apstākļos esošs kosmonauts novecotu krietni lēnāk, kā cilvēks normālos apstākļos. Tuvojoties melnā cauruma sirdij, punktam, kurā gravitācijas spēks ir vienāds ar bezgalību un ko astrofiziķi sauc par singularitāti, laika ritējums turpinātu kļūt lēnāks. Kādu brīdi pirms singularitātes sasniegšanas, atrodoties kolosālas gravitācijas vidē, pāris mirkļi būtu vienādi ar visa visuma mūžu. Tātad ir iespējams, ka, iekrītot melnajā caurumā, pieņemot, ka izdodas noturēties vienā gabalā pietiekoši ilgi, kā arī saskatīt cauri savērptajai laika telpai, var redzēt kā beidz pastāvēt mūsu visums un kas nāk pēc tā. Es lietoju vārdu, iespējams, tādēļ, ka šis ir ļoti strīdīgs jautājums starp zinātniekiem, daudzi no kuriem uzskata, ka tik tuvu singularitātei varētu darboties citi spēki un parādības, kas liegtu izzināt kosmosa pēdējos brīžus.

Tomēr, nevajadzētu ignorēt acīmredzamo un bargo realitāti. Lai arī cik sadistiski tas neizklausītos, visdrīzākais iznākums ekskursijai uz melnā cauruma dzīlēm ir mokpilna nāve, vēl pirms izdotos aptvert, ka atrodies tā tuvumā. Lai gan astrofiziķi apgalvo, ka melnajos caurumos glabājas visuma noslēpumu atslēgas, ir gandrīz skaidrs, ka ekskursantiem neizdotos izdzīvot pietiekoši ilgi, lai tās novērtētu.